Foto ilustratīva nozīme.
Vagons dūca kā bišu pūznis, un tajā drūzmējās domīgi cilvēki. Starp viņiem tikko bija ietikusi jauna sieviete ar mazuli. Kamēr zīdainis cieši čučēja pie mātes, viņa pati pūlējās saglabāt līdzsvaru.
Tā kā viena roka bija aizņemta, turot bērnu, viņai neizdevās atrast drošu atbalstu pie vagona roktura.
Viņa klusējot pārlaida skatienu pāri vagonam. Jauni cilvēki sēdēja, skatieni iegremdēti telefonos. Daži šķita nemanām viņu vispār. Kāds uzmeta īsu skatienu — un atkal novērsās. Sieviete šūpojās līdzi vilciena kustībai, sasprindzinot rokas, lai noturētos kājās.
Tad kāda ap septiņdesmit gadus veca kundze izdarīja ko tādu, kas pārsteidza visu vagonu — cilvēki uz brīdi apklusa un pievērsa viņai uzmanību. Viņa sēdēja rāmi, ar sārtumu vaigā, un raudzījās uz māmiņu ar klusu cieņu.
— Mīļā, — skaļi un skaidri sacīja sirmā kundze, — nāc pie manis, es tev vietu atvēlēšu.
Visi pagriezās. Kundze lēnām pieceļas, balstoties uz spieķi. Mati sakopti, sejā redzamas dzīves pieredzes zīmes un nogurums. Viņa ar mierīgu žestu aicināja māmiņu tuvāk.
— Man ceļi ir noguruši, bet tavās rokās ir kas daudz svarīgāks. Un bērns tev — viņš ir vērtīgāks par visu pārējo, — viņa teica ar laipnu un mierīgu smaidu.
Mamma apjukusi pienāca un klusi nočukstēja:
– Liels paldies…
Viens no puišiem, kurš visu laiku klausījās mūziku ar austiņām, pēkšņi piecēlās un teica:
— Atvainojiet, lūdzu, apsēdieties. — Viņš norādīja uz savu vietu un pagriezās pret sirmgalvi. — Ir svarīgi cienīt citus un piedāvāt vietu tiem, kam tā vairāk nepieciešama.
Viens pēc otra cēlās arī pārējie pasažieri. Telpā tūlīt parādījās vairākas brīvas vietas, kas lika justies mazliet atvieglotāk un ļāva ikvienam vieglāk elpot.
Kāds no ceļabiedriem laipni piedāvāja palīdzēt vecajai dāmai paturēt viņas smago somu, lai viņai būtu vieglāk.
Tomēr vecā kundze tikai nopūtās, kā pēc ilgas pārdomu pilnas dienas, un maigā balsī teica:
— Lūk, es jau biju zaudējusi cerību, domāju, ka pasaule kļuvusi auksta un cilvēcība ir pilnībā pazudusi…
Kad vilciens beidzot apstājās pieturā, viņa lēnām piecēlās, nesteidzīgi spert pirmos soļus pret izkāpšanas durvīm, neatskatoties nevienam līdzi.
Vienīgi viņas sejā īsu brīdi parādījās viegls, gandrīz nemanāms smaids, kas it kā izteica gan pateicību, gan cerību, ka labestība tomēr vēl pastāv.
